Lapsenes.

Ņemot  vērā pazemināto gaisa temperatūru un sezonu, vakar notika kas neparasts. Iedzēla lapsene. Kas, vēl visam piedevām, atradās manā gultā. Šodien atradu vēl vienu. Kāpelēja pa dīvānu. Es pat baidos domāt no kurienes viņas izlīdušas. Pūznis? Aw, hell, no.

Kas attiecas uz otro februāra nedēļu... Slimošanu es nebiju iekļāvusi savos plānos. Ko es gribu ar to teikt - visu nedēļu gulēju gultā, par sporta zāli pat neiedomājos.
Tātad, visas nedēļas garumā noskrieti nieka 5 km, ar svariem darbojos tikai 2 reizes. Kas, jāsaka atklāti, bija vairāk nekā pietiekoši. Šodien nevaru pacelt rokas, elpot ir sāpīgi, kustēties ir vēl sāpīgāk. Bet nu neko, vienalga piespiedos un šorīt aizgāju uz zāli. Lielie onkas, svarcēlāji, par mani labi iezviedza. Šodien varēju pacelt mazāk kā pusi no vakardienas celtā. Rokas trīcēja, un šķita ka arī šito es nenoturēšu. Skats bija amizants. Izskatījos galīgi ne uz to sporta zāles rajonu aizgājusi. Bet nu ok, visticamāk tikai manas iedomas.

Beidzot izveidoju twitteri. Skatīsimies, vai pieturēšos pie tvītošanas, un tvītu lasīšanas. Vēljoprojām, lai arī tviteris darbojas nu jau laikam gadus divus, neesmu sapratusi "apēdu tunča sviestmaizi" tvītu jēgu.

 Jāņa Rozes grāmatnīca, noteikti jāaiziet, pusotrs lats par grāmatu.

Un uz teātri arī gribu.